JAUNUMI
IZSTĀDES PROGRAMMA ARHĪVS MĀKSLINIEKI
MĀKSLA 20.gs MĀKSLA
PROJEKTI GADA TIRGI PAR MUMS E-PASTS

BARBARA GAILE

Barbara Gaile (dz. 1968. g.) kopš 90. gadu sākuma dzīvo un strādā Parīzē.
Māksliniece :
• absolvējusi Rīgas Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu,
• mācījusies Lielbritānijā, Sanderlendas universitātē glezniecības nodaļā,
• 1995. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecības nodaļā.


Māksliniece ilgstoši strādā pie gleznu faktūras un krāsām, šeit īpaša nozīme ir krāsas izlīdzināšanai, ierīvēšanai, speciālu tehnoloģisku paņēmienu (pigmentu, laku, purpura, zelta) izvēlei, lai panāktu „dūmakainu, apsūbējušu un nespožu spoguļu virsmu kopumu”. Svarīgas ir emocijas, sajūtas, kas pārceltas krāsās.
Helēna Demakova par Barbaras Gailes darbiem rakstīja : «Viņas abstrakcijas ir tikpat abstraktas kā jūras fragments, kuru ietekmē daudzi apstākļi, vai kā dabas untumiem un cilvēka pieskārieniem pakļauta eksotiska koka lapa. Kāds viņas darbos varētu saskatīt palielinātus mirkopasaules fragmentus vai saspiestas un kartografētas makronorises, kuras atspoguļo psiholoģisko, nevis materiālo vidi, no pēdējās apliecinot vien cilvēciskā pieskāriena baudu.»

 
Barbara Gaile saņēmusi 5 nozīmīgus apbalvojumus :
• Bornhauzena-Molināri balvu (Francija, 2000),
• Francijas nopelnu un pašaizliedzības sudraba medaļu mākslā (Francija, 1998),
• Galveno balvu Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstādē GEO-ĢEO (Latvija, 1996),
• «Gada gleznas» balvu Agijas Sūnas galerijā (Latvija, 1995)
• Evas Langes balvu (Zviedrija, 1994).
Mākslinieces darbi atrodas Valsts Mākslas muzeja un Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja kolekcijās, kā arī vairākās privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Līdz šim Barbara Gaile sarīkojusi 7 personālizstādes, reprezentējusi Latvijas mākslu Starptautiskajā Laikmetīgās Mākslas izstādē Art Moscow Krievijā un ekspozīcijā « Pārsteidzošā Latvija » Francijā 2005. gadā.

 

“Mysterious Life of Paintings”
28.02. – 22.03.2008.

BARBARAS GAILES ATRADUMI

Izstāde rāda galvenokārt pēdējo gadu gleznas, kas noslēdzas / nenoslēdzas ar gleznotājas šībrīža atradumiem. Šo daudznozīmīgi klusējošo abstrakciju konceptuālā noteiktība un minimālisms, kas vienojas ar individuāli izmeklētu nianšu kultu, liekas stāstām par kādu nemainīgu konsekvenci un noturīgu ceļu, kurš jau labi zināms Latvijas mākslas pasaulē un kura vārds ir Barbara Gaile.

Šis ceļš jau ir pietiekami garš, un tā taisnes un atzari ir bijuši atkarīgi gan no Barbarai Gailei dotās “vietas un laika”, gan no pašas izvēlēm, idejām un prakses.
Māksliniecei nekādā ziņā nav raksturīgi pašmērķīgi reaktīva nolieguma žesti un pozas; tieši otrādi, viņa ir paļāvīgi uzņēmusi to, ko kādreiz deva skolotāji, vide, ārējie impulsi, un turpinājusi to darīt arī vēlāk. Tai pat laikā viņas attīstību var skatīt kā atbildi uz savu “laiku un vietu”, kā atbrīvošanos no noteiksmēm, kuras bija jāpieņem un tālāk jāpārvar. Viņas curriculum vitae neapšaubāmi un skaidri stāsta par ilgstošu un daudzveidīgu skolu. Tajā kā jau vienmēr vienojās gan vēsturiskā rutīna, gan kādu recepšu un arī atklāsmju iespējas; tās savdabību nosacīja lokālās tradīcijas, to iršana un pārveidošanās laikā, kuru neizbēgami ietekmēja politiskās dzīves transformācijas Latvijā. Barbara Gaile bija izgājusi salīdzinoši pamatīgu modernizēta akadēmisma skolu, kura kopa estetizētu figuratīvismu un kuras pamatā bija obligātie ģipšu zīmējumi, modeļu gleznojumi, kompozīcijas par figuratīvi risināmām tēmām.

Tam visam nāca klāt specifiski formāli efekti – pasniedzēju piedāvāti vai apgūstami, vērojot visu to, kas notika ārpus skolas laikā, kad kreatīvā brīvība arvien pieauga un bija visapkārt. Inspirācijas bija atrodamas visur – gan kādreizējā autsaidera Georga Šenberga vīzijās un mistiskajā ornamentālismā, par kuru Barbara Gaile sacerēja pētniecisku tekstu, gan 20. gadsimta pēdējo dekāžu latviešu modernisma dzīvā klasiķa Borisa Bērziņa paraugos, gan viņas nedaudz vecāko laikabiedru Aijas Zariņas, Ģirta Muižnieka vai Ievas Iltneres izrāvienos. Arī satricinošo pārmaiņu laikā, kas saplūda ar postmodernistisko plurālismu, ideoloģiski brīvs figuratīvisms bija labi zināms un iespējams, bet vēl vilinošāka bija atbrīvošanās no tā, ieiešana absolūtas abstrakcijas sfērā, ne tāpēc, ka nesenajā totalitārajā mākslas politikā tā bija tabu, bet kā minētās kreatīvās brīvības pavērts ceļš uz aizraujošu piedzīvojumu un izteiksmes autonomiju. Pasaulē šo ceļu bija gājuši jau daudzi, abstraktās mākslas kanona zvaigznes bija zināmas pēc literatūras un reprodukcijām, tās varēja būt iedvesmojošas – jo vairāk redzot oriģinālus ASV 1989. gadā vai Londonā 1992. gadā. Marka Rotko (Mark Rothko) un citu “metafiziķu” iespaidīgie krāslaukumi vai Īva Kleina (Yves Klein) darbu monohromās virsmas spēja iedvesmot, jo rādīja Barbaras Gailes meklēto brīvību no figuratīvisma, kas bija dialektiski saistīta ar ierobežošanos, ar vajadzību kaut ko pavēstīt vai panākt ar vienkāršākiem formāliem līdzekļiem. Jau samērā agri, beidzot studijas ar abstraktu gleznu (tas bija pirmais vai viens no pirmajiem tādiem gadījumiem Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē) un aktīvi piedaloties izstādēs Rīgā un citur, iezīmējās Barbaras Gailes individuālo izvēļu ceļš – radikāls abstrakts minimālisms, kas saistīts ar smalku, maigu, “vāju” efektu taktiku, ja vien pēdējais apzīmējums īsti der, runājot par viņas koncepciju.

Var nojaust, ka tā radās “iekšēji” – kā nepieciešamība pēc personīgā pamata, nevis pieslejoties jau aprobētām formulām un populāriem paraugiem. Svarīgi bija psiholoģiskie stāvokļi, ar tiem saistītās emocijas un saites ar iekšējās vai ārējās dzīves fenomeniem, kuriem atbilstošas krāsas, faktūras un mērogi bija jāatrod: “Kāda krāsa ir lietainai dienai, kāda – agram vasaras rītam, rasai? Kāda krāsa ir totālam izmisumam...?” Turklāt šāda ekspresija bija nevis operatīva un spontāna pašizteiksme, bet uzdevums, kas jāveic, strādājot mēnešiem ilgi pie viena darba, atrodot toņus, klājot atkārtoti, notīrot, slīpējot, skrāpējot, domājot, “mudžinoties” (Barbara Gaile), meditējot, ieklausoties sevī, lai intuitīvi pārbaudītu, vai beidzot ir kaut kas izdevies (“Strādāju, kamēr pienāk sajūta, ka IR!”). Paradoksālā veidā viņas koncepcija bija rados nevis ar postsirreālistiskā abstrakcionisma tradīcijām, ar tā bezapziņas impulsu ekspluatāciju, bet drīzāk ar skaidri domājošā Anrī Matisa (Henri Matisse) krāsu “ekspresiju”, kuras piesaiste emocijai un to izraisošajam iespaidam bija brīvi intuitīva, bet mērķtiecīga. Teiktais nenozīmē, ka gleznotāja orientējās uz patālo pagātni, mākslas vēsture viņai bija svarīga, bet tikpat interesantas tolaik un vēlāk bija postmodernistiskās aktualitātes, to daudzie un dažādie kaut kādu īpašību dēļ uz brīdi saistošie impulsi – Saja Tvomblija (Cy Twombly) abstraktās zīmes, Aniša Kapūra (Anish Kapoor) pigmentētā plastika, vai Giljermo Kitkas (Guillermo Kuitca) jūtīgā pieeja plaknei un trauslums, pat virziena arte povera vienkāršie materiāli.

Barbaras Gailes “ekspresija” bija sasniedzama ar panākumiem arī telpiskos darbos, ar krāsu apgūstot noslēgtu izstādes interjera telpu (“Absolūti sarkans” galerijā “M6” Rīgā, 1995), uzartu lauku (projekta “Valsts” pasākums, 1994) vai ēku atliekas Pedvālē (izstāde “Geo-Ģeo”, 1996). Tomēr koncentrēšanās gleznas plaknē kā ierobežojošā faktorā palika svarīgākā. Aizceļošana uz Parīzi 1996. gadā un apmešanās tur uz ilgāku laiku šo tendenci tikai kāpināja. Parīzē bija iespējams savu koncepciju un praksi skatīt uz neaptverami daudzveidīgās lielpilsētas mākslas dzīves fona (“tu visu laiku dzīvo (..) blakus kaut kam pilnīgi pretējam”).
Koncentrēšanās nozīmēja darbu ar krāsu, tās mainīgo tonalitāti, gleznas pamatu un faktūrām, atrodot nepieciešamos tehniskos līdzekļus, jo ekspresijas atklājumi nāk līdz ar piemērotas tehnikas atklājumiem. Gailes minimālistiskais radikālisms nostiprinājās tajā ziņā, ka vienmēr bija jāpaliek pie tā efekta, ko dod attiecības starp stingrā pamata taisnstūra robežām (gleznas tradicionālo lauku, kurā kaut kas jāsaskata) un “nesaskatāmo” – viegli nevienādo krāstoņu (visbiežāk viena dominējoša krāstoņa), švīkājumu un faktūru noslēpumaini daudznozīmīgo dzīvumu. Tas nav nekādā ziņā racionāls homogēnu laukumu, gludu virsmu un ģeometrisku struktūru formālisms. Drīzāk tas ir savā kopumā sensuāli sajūtams, bet vizuāli un racionāli nesadalāms gleznieciskums, kura iedarbību kādreiz jau aprakstīja Heinrihs Velflīns. Tas te rodas kā bezpriekšmetiska stihija kontrastā ar nepārprotami skaidro un nemainīgo gleznas formātu, un šī efekta “iekšienē” iespējamās asociāciju spēles stāsta par daudz ko nenoteiktu, kas mājienu veidā tiek norādīts ar gleznas “tēmu” – nosaukumu. Te var būt viss – no “neparastā maiguma” līdz “upes gultnes akmeņiem”, no “īsta dārgakmens” līdz elementārajam “svinam”, no “tīrās greznības” līdz “spodrībai un veiksmei”, no “nakts skaistules” līdz “aklai tumsai”. Konkretizētu objektu tēlojums Gailei ir apgrūtinošs, nemaz nerunājot par sociāliem vēstījumiem, viņai pietiek ar reālās pieredzes radītām emocionālajām atskaņām, kuras gatavā darbā zaudējušas priekšmetisko pamatu, ļauj uztverei brīvi klīst un intriģējoši aicina saskatīt un iedomāties to vai ko citu. (“Mākslas darbā ir jābūt telpai, kur iespējams domāt.”) Svarīgākais varbūt ir tas, ka Gaile turpina kultivēt nianses un viņas izmeklētība izaug no nejaušībām (kaut tehniski ilgstoši sagatavotām), no kaut kā šķietami neobligāta, kas netiek patētiski uzspiests skatītājam, kā tas gadās tik daudziem “spēcīgajiem” abstrakcionistiem. Šī individuālā specifika saistāma arī ar darbu mērogiem. Gleznu izmēri nekad nav pārmērīgi lieli, un iespējami pavisam mazi darbi, kas, liekas, domāti personiskai, tīri “privātai” meditācijai. Pati gleznotāja to skaidro ar darba apstākļiem (nav grandiozas darbnīcas telpas) un nepieciešamību pārvaldīt darba plakni “ar vienu rokas vēzienu”. Bet formātu neuzkrītošais raksturs, to mierīgi horizontālais izvērsums ir pilnīgā saskaņā ar Gailes “vājās iedarbības” stilu, viņai tik tipisko nepretenciozo, delikāto un tai pat laikā konceptuālo galējību mākslu.
Izstādītās gleznas stāsta par autores attīstību. Būtība palikusi tā pati, tomēr kaut kādā ziņā mainījušās darba metodes, salīdzinājumā ar agrajiem gadiem kopumā mainījusies valdošā tonalitāte, faktūras, lietotie materiāli. Gailes saites ar materiāliem kļuvušas ciešākas un īpašas. Agrāk tie bijuši “kā viela, kā atmosfēra, kurā gribētu ienirt”. Tagad idejas, priekšstati un emocionālie stāvokļi rodas, saņemot stimulus no materiālu vērojuma, no to fizikālo īpašību fascinējuma. Bet tā arī nav pašvērtīga izvēlēto materiālu estetizācija un izaicinoša reprezentācija, kā to kādreiz Parīzē darīja grupas Supports-surfaces mākslinieki. Mērķis paliek tas pats agrākais, tikai tā sākotnējā vīzija rodas citādi – nepārtrauktā un “interaktīvā” satiksmē ar materiāliem. Iedvesmoties ir iespējams no virsmām un vielām ārpus glezniecībai parasti atvēlētās tehnoloģijas, no minerāliem, dārgakmeņiem. Otas radītā faktūra gleznotāju vairs neinteresē, pigmenti, krāsvielas un šķīdinātāji tiek iestrādāti ar lupatām un paletes nazi. Virsmas tiek ierīvētas, skrāpētas, krokotas, reljefotas, slīpētas, lazētas un fiksētas, brīžam iegūstot perlamutra, svina vai kādas nenosakāmas vielas spīdumu. Krāsu tonalitāte mainās atkarībā no apgaismojuma, no skatītāja kustības gar gleznu, un tādējādi tās netverami misteriozā dzīve iegūst papildu kvalitātes. Biežāki ir neitralizētie, tumsnēji pelēkie toņi, kas kontrastā ar agro gaišo hromatismu par spīti atraktīvajai faktūrai padara darbus sensuāli atturīgākus, skarbākus. Zīmīga kvalitāte ir arī dažkārt lietotais viendabīgu elementu (apļu, izcilnīšu, zvīņveida līniju) regulārisms; to ornamentālais, racionālu kārtību vēstošais klājums parādās kā savdabīgs kontrapunkts iracionāli mainīgai tonalitātei. Šo atšķirīgo formāli stilistisko principu saistība un, protams, darbi kopumā netieši stāsta arī par mākslinieces personību, kurā harmoniski vienojas šķietami tik atšķirīgais. Atvērtība jaunajam, kas bija apzināti pieņemta jau patstāvīgas darbības sākumā (“es taču nevaru dzīvot šodien un gleznot, tātad domāt, pildīt uzdevumus, kādi bija māksliniekiem pirms gadsimta, diviem un vairāk”), nenoliedz pietāti pret tradīciju un beigu beigās arī tradicionālo mediju, kas tiek lietots. Paļaušanās uz intuīciju un emocionālām reakcijām sadzīvo ar mīlestību uz skaidrību, kārtību un secīgu darbu, izvēļu vēriens un radikālisms – ar atturību, mēra sajūtu, klusu pašierobežošanos un izsmalcinātību.

Izstāde piedāvā jau atrasto. Bet tā nav kopsavilkums, ja nu vienīgi kādam posmam. Drīzāk tā ir kā pieturas punkts, kuru noteikusi, Barbara Gaile var turpināt savu ceļu.

Dr. habil. art profesors Eduards Kļaviņš

BARBARA GAILE. MISTERIOZĀ DZĪVE



BARBARA GAILE. LILLĀ MIGLA



BARBARA GAILE. SMALKI MALDI



BARBARA GAILE. DOMU NOPLŪDE



BARBARA GAILE. BALEINE BLEUE



BARBARA GAILE. BUCCELLATI



BARBARA GAILE. MAGENTA



BARBARA GAILE. LIBELLULE BLEUE



BARBARA GAILE. VERDE



BARBARA GAILE. MANS ZELTA KOLIBRI



BARBARA GAILE. BRILJANTA IDEJA



BARBARA GAILE. BAISI



BARBARA GAILE. NOBLE



BARBARA GAILE. TĪRĀ GREZNĪBA



BARBARA GAILE. Grezna



BARBARA GAILE. LAIMĪGS RĪTS